pavasara ārprāts (ieskats trakumos ar plūdiem)

Njā, jau atkal vairāk kā nedēļu (vai 2?) neesmu neko raxtījusi. Bet šoreiz man ir attaisnojums. Nopietni.

Tad nu tā.

Laikam jau jāsāk ar to, ka es dzīvoju gandrīz vai tieši upes krastā. Un šopavasar dēļ tā sniega daudzuma un vēl kkādām lietām, upē ūdens bija par daudz. Un ap šo upi ir mazdārziņu rajoni, no kuriem vienā dzīvoju arī es. Un tad nu laikam tieši pirms Lielās piektdienas pienāca ziņa, ka viens no šiem rajoniem ir applūdis. Un tā kā upē ūdens turpināja celties, Lielo piektdienu es pavadīju kraujot smiltis maisos, kurus pēc tam veda uz upes krastu, lai kaut nedaudz to paceltu no upes līmeņa.
Tad pienāca sestdiena. Pie mums atbrauca mans bērnības draugs, ar kuru kopā ar smiltiņām spēlējāmies, futbolu močījām un vēl visādi citādi izklaidējāmies (ak, atmiņas :D) kopā ar saviem vecākiem. Un tad nu mēs mierīgi sēžam istabā, runājamies, spēlējam UNO, līdz istabā ienesas mana māte, teikdama: "Kravā mantiņas, vēl ar varam applūst!" Un tā nu visi tika norīkoti pie darba. Es, māte, māsa un drauga mamma kravājām mantas, tētis ar drauga tēti kko pa āru darīja, bet mans bērnības draugs pukstēja, ka grib ēst :D Tad ir kā izdomāja, ka mūs ar māsu transportēs uz Rīgu. Pēc stundas, kad vispārējais trauksmes stāvoklis bija beidzies, izrādījās, ka tik katastrofāli viss nemaz nav. Palikt bez mājām mums vēl nedraudēja, līdz ar to visi vēl mierīgi gulējām mājās.
Nākamajā dienā jau biju sarunājusi doties ar draugu svinēt Lieldienas kopā, līdz ar to atstāju savu "trako māju" :D Nu jā, 7dien protams, ka gāja baigi jaukiideāliforši - izšūpojāmies, izkāvāmies ar olām u.t.t. :)
Tad nākamajā rītā izlēmu piezvanīt māmiņai un pajautāt, kā viņiem tur iet. Šī man paziņoja, ka naktī čist gandrīz applūduši, bet nopietni ir applūdis otrs dārziņu rajons - pāri upei. Tad nu pēc kāda laika braucu mājās, un piedalījos kārtējā talkā, šoreiz upes krastu stiprināšanā, jo tie draudēja sabrukt.
Tad 1dien turpinājām apsekot dambi un likt smiltis un maisus visur, kur bija iespēja, ka upe pārraus krastu.
Un 2dien no rīta bija nākamais "trauksmes signāls". Tad man ar māsu pateica, ka mums čist ir jāevakuējas. Sakravājām pēdējās mantiņas un braucām uz Mežaparku (kur esmu arī tgd) pie vecvecākiem.
Un tad nākamās 3 dienas tādi "trauksmes signāli" viņiem tur ir bijuši vairāki, bet (tfu, tfu, tfu) ar mūsu mājām nekas nav noticis.

Bet kad apbraukājām tos applūdušos rajonus, skats tiešām nav no priecīgākajiem. Mājām līdz palodzei ūdens, sētā tu tiec vai nu peldus (peldi nu ūdenī, kura temperatūra labi ja ir biš virs 0) vai arī ar laivu. Daži, kuriem ir paveicies un mājā nav ūdens, vēl tur dzīvo un tad no rītiem un vakaros no mājas līdz mašīnai un atpakaļ dodas ar laivu, sunišī dzīvo uz būdām. Vispār traki. Bet nu tā viš i'. Tā tā dzīve paiet.