Jā, šodien jau staigāju ar platu smaidu sejā.
Viens no mana smaida vaininiekiem ir pavasaris. Beidzot ārā ir plusi, beidzot kūst tie nebeidzamie sniega kalni. Un man par ir gumijnieki, ar kuriem brist pa sniega kalnu atstātajām peļķēm. Jā, šoreiz pat peļķes man netraucē priecāties. Tieši otrādi - kamēr citi mēģina pa maliņu apiet peļķi, es tai varu izbrist pa pašu vidu un priecāties. Priecāties par visu.
Tagad vēl pilnai laimei vajadzētu vien redzēt zaļo zālīti, kas spraucas no zemes, un saulīti, kas spoži spīd. Bet drīz,pavisam drīz jau tā būs.
Njā, tāds pozītvisms uznācis. Labi, ka tā. :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru